Dūlas Dazes Miezītes stāsts par pirtīžām žurnālā ” IEVA”. 2015. gada 23.decembra numurā.

Mūža pirmā pirts – pirtīžas

Šī gada vispopulārākais rituāls ir bijis pirtīžas. Arvien vairāk jauno vecāku izvēlas piedalīties šai senā latviskās pirts rituālā, kas simboliski noslēdz bērna gaidīšanas laiku un ievada mātes un bērna ķermeni un dvēseli jaunajā dzīvē pēc dzemdībām.

Pirtīžu tradīciju Latvijā atjaunoja pirtnieki un dūlas, smeļoties iedvesmu latviešu folklorā – tautasdziesmās, ticējumos un teicēju materiālos. Katrs pirtīži veicējs folklorā ietverto seņču gudrību var izmantot atšķirīgi, taču nemainīgs ir pirtīžu mērķis – palīdzēt bērnam uzsākt drošu un svētīgu dzīves ceļu un pateikties mātei par bērna laišanu pasaulē. Arī dūla un zīdīšanas konsultante Dace Miezīte vada pirtīžu rituālus. “Strādājot par zīdīšanas konsultanti, satieku jaunos vecākus un redzu, cik grūti viņiem klājas, kad ar bērna piedzimšanu saistītās gaidas un cerības saskaras ar realitāti. Mūsu sabiedrībā pašlaik ir diezgan liels kontrasts – daudz informācijas par grūtniecību un dzemdībām, daudz mazāk par pēcdzemdību  periodu un par to, kāda patiesībā ir dzīve ar mazu bērnu. Tāpēc tieši pēcdzemdību aprūpi un jaunās ģimenes atbalstīšanu esmu sajutusi kā savu darba lauciņu, un par nozīmīgu šī atbalsta daļu var kļūt pirtīžu rituāls, kas ķermeniski un dvēseliski noslēdz dzemdības. Dzemdības ir viena diena mūžā, bet dzīve ar bērnu – uz mūžu,” stāsta Dace.

Vai pirts gatava?

Saskaņā ar ticējumiem pirtīžās tiek veiktas dažādas rituālas darbības ar nolūku nodrošināt bērniņam labu dzīvi. Pirtnieks Viesturs Luka-Indāns pirtīžās, kas notiek Saules Pirtī, ievēŗo ticējumus, kas vēsta – pirtīžām krāsni kurina tikai ar lapkoku malku. “Jo egle vai priede degot sprēgā, bet lapkoki ne. Un to dara, lai, pirtīžu bērniņam pieaugota, valoda būtu rāma, nevis sprēgātu. Meitenei klāt liek noteikti liepu malku, bet puisim – ozolu. Lai meita augtu kupla kā liepa un puika – stiprs kā ozols. Turklāt būtiski, ka visas pagales rūpīgi saskaita pa pāriem, lai cilvēciņam dzīvē nekad nebūtu jāpaliek vienam un vienmēr būtu blakus kāds, kas atbalsta,” stāsta Dace.

Lieliski, ja pirtīžu rituālā var izmantot dzīvo uguni un avota ūdeni, kur peldināt mazuli. Ja pirtīžas nenotiek pirtī, bet, piemēram, mājas vannasitabā, telpā var sadegt sveces, lai sajustu dzīvās uguns klātbūtni. “Tētis sava bērna mazgāšanai var sagādāt avota ūdeni, māmiņas uzdevums ir sarūpēt augus, kuru novārījumu pievienot vanniņai,- vienīgi mātes sirds zina vislabāk, kuras zālītes bērniņam būs piemērotākās. Protams, vasarā tas ir vienkāršāk – iziet pļavā un izvēlēties to, kas uzrunā. Ziemā var izmantot savus krājumus – pēc smaržas, pēc patikas. Ja tējiņas nav sagādātas, iztiekam ar to, ko es atnesu un piedāvāju.

Ļauju izvēlēties pēc aromāta, kas mammai tīk vislabāk. Bērniņa tētim savukārt lūdzu pirtīžās uzdāvināt savam bērnam sudraba lietiņu – monētu, karotīti, saktiņu -, ko simboliski kā pārticības un tēva mīlestības velti ieliekam vanniņā.” Pie pirtīžu sagatavošanas darbiem pieder arī vanniņas izpušķošana ar dažādiem ziediņiem.

Protams, pirtīžām, kā jebkuram pirts rituālam, tiek gatavotas slotas. Dace labprāt izmanto maigo liepas vai pieņemošo bērza slotiņu. Pēriens gan bērniņam, gan mammai pirtīžās ir simbolisks un maigs.

Kas notiek pirtīžās?

Katram pirtīžu veicējam ir savs rokraksts. Daži vairāk pieturas pie senču tradīcijām, citi tās vairāk pielāgo mūsdienām. Visām pirtīžām ir divas daļas: pirmā tiek veltīta bēŗniņam, otrā – mammai. Rituālā bieži piedalās arī bērniņa tētis. Senos laikos pirtīžās, tāpat kā dzemdībās, bija tikai sievu pasākums, vīrietim tur nebija vietas. Mūsdienās tēvi labprāt atbalsta sievas bērna gaidīšanas laikā, piedalās dzemdībās, daudz iesaistās mazuļa aprūpē, tāpēc viņi var uzņemties nozīmīgu lomu arī pirtīžās.

Senos laikos pirtīžas tradicionāli notika dienu pirms kristībām – 8. Dienā pēc dzimšanas-, bet dūla Dace Miezīte tik cieši neseko šai tradīcijai. “Tolaik pirtīžas bija pirmā mazgāšanās mammai un bērnam. Mūsdienās, visticamāk, tā nav pirmā vanniņa mazulim, arī mamma jau noteikti  bijusi dušā, tāpēc mazgāšanās pirtī ir otršķirīga. Daudz svarīgāk pirtīžās ir stiprināt māmiņas garu, dziedināt dvēseli drošā, mierīgā, atbalstošā vidē. Diez vai māmiņa jutīsies droši, lai jau tik drīz pēc dzemdībām ar pavisam mazu bērniņu dotos uz pirti. Domāju, ka sievietēm pēc radībām vajadzētu pēc iespējas vairāk ievērot viedo principu – sešas dienas pa gultu un sešas nedēļas ap gultu. Nevajadzētu kautrēties  lūgt un pieņemt ģimenes un draugu palīdzību šajā laikā. Kad bērnam tuvojas mēneša vecums, var sarīkot pirtīžas kā svētkus, atskatoties uz jau paveikto un iededzot gaišu cerību gaismu turpmākajai dzīvei ar bērnu.”

Daces rīkotajās pirtīžās svarīga nozīme ir sarunām. “Sākumā mēs iepazīstamies, aprunājamies, sajūtam cits citu. Vecāki var pastāstīt, kā viņiem iet, padalīties ar sajūtām un emocijām. Nereti pārrunājam dzemdību pieredzi, meklējot tajā spēcinošus resursus ģimenes vienotībai un savstarpējam atbalstam.” Kad visi pirtīžu dalībnieki jūtas mierīgi un labi, laiks gatavot zāļu uzlējumu, ko pievienot mazuļa vanniņai. “Aicinu vecākus savam bērniņam dot viņa dzīves ceļā līdzi ceļamaizi – vissvarīgāko cilvēku vislabākos novēlējumus. Mēs bieži domājam par to, ko vēlētos redzēt savā bērnā, viņam pieaugot, bet reti to pasakām skaļi. Manuprāt pirtīžu rituāls ir vērtīgs ar to, ka liek savas domas formulēt un ietērpt vārdos. Tam ir liels spēks.”

Kad augu novārījums gatavs, siltā pirtiņā (ap 40 grādu siltumā) mazulis tiek likts vannītē. Papildu zālīšu novārījumam un tēta sarūpētajai sudrablietai ūdenī tradicionāli liek arī sarkanu un zaļu dzīparu. “Zaļais dzīpars simbolizē bērna labklājību, dzīvi uz “zaļa zara”, bet sarkanais –  stipru veselību un, kā es mēdzu piebilst, lai zobiņi vieglāk šķiļas, lai meitenēm vieglas mēnešreizes,” savas tradīcijas atklāj Dace. “Sapīnu pīnītē šos abus dzīparus kopā, lai bērns arī čakls. Mūsdienās visdrīzāk šī nebūs bērna pirmā pelde, bet  īpašākā gan,” uzskata dūla.

Bērniņu pirtī simboliski un maigi ieper ar liepu vai bērza slotiņu. Kad ādiņa izmirkusi, notiek saru dzīšana. To veic, masējot mazuļa ādu ar mātes pienu vai rudzu maizes mīklu. Par to, kas ir sari, vienas taisnības nav. Iespējams, sari ir atliekas no dziedzerīšiem, kuri izdala sierveida ziedi – Vernix caseosa -, kas apņem bērniņu grūtniecības laikā un palīdz ādai ūdenī neatmiekšķēties. Kad mazulis piedzimst, šie dziedzeri viņam vairs nav vajadzīgi, tādēļ tie atmirst un pamazām uzsūcas vai noberžas ar veco ādas slānīti. Ir arī teorija, ka sari bērniņam zem ādas veidojas dzemdību hormonālās darbības dēļ. Katram bērnam saru izskats, krāsa un daudzums atšķiras.

“Lielākais pārsteigums man bija sariņi, kas izlīda uz pleciem un dupša. Līdz šim biju to uzskatījusi par mītu, bet tagad pati pārliecinājos,” stāsta māmiņa Santa.

Patiesībus sakot, pašu saru izdzīšanas procesu var veikt arī mājas apstākļos, taču saru dzīšana, kā atzīst Dace, ir tikai pirtīžu rituāla redzamā daļa, bet nebūt ne nozīmīgākā. Kad bērniņš pirtī ir izmasēts, pabarots un šūpuļdziesmām iemidzināts, savu apčubināšanas daļu var saņemt māmiņa.

Māmiņai piedzimstot

Pirtnieki vairāk pieversīsies ķermeniskajiem rituāliem, turpretī dūlai, māmiņai pēcdzemdību perioda atbalsta personai, svarīgi būs arī lolot un lutināt mammu, pateikties mātes ķermenim. Nav noslēpums, ka pēc bērna piedzimšanas tuvinieku uzmanības fokuss novirzās no māmiņas uz bērnu. Jaunās māmiņas vajadzības it kā paliek otrajā plānā, bet mazulis prasa tik daudz! Viņš grib mammu visu, bez atlikuma! Tāpēc ir ļoti svarīgi māmiņu “uzpildīt”, parūpēties par viņu. Pirtīžām jānotiek tā, lai mamma justos labi, mierīgi un ērti, nevajag steigties. “Labāk dzīvoties tā, itkā mums piederētu viss pasaules laiks, un neko citu šajā dienā neieplānot,” uzskata Dace. “Tikai pēc tam, kad mazais labi paēdis un saldi iemidzis, vēlams viņu atdot tētim vai citam tuviniekam, kas atbraucis līdzi, un ļaut iziet pastaigā. Katrā ziņā – jo tālāk, jo labāk, lai mamma kādu laiku bērniņu nedzird un var saņemt to lutināšanu, kas viņai pienākas. Tā ir pateicība viņas ķermenim, kas iznēsājis un dzemdējis mazuli, apmīļojot ķermeni ar zāļu slotiņām un pieskārieniem un spēcinot viņas pārliecību par sevi ar dziesmām un stipriem vārdiem. Gadās, ka dūlas uzdevums pirtīžās ir radīt telpu dvēseles dzidināšanai pēc grūtām dzemdībām. Mierpilnā, uzticamā, atbalstošā vidē dūla var atvērt durvis sievietes patiesajam stāstam tikai klausoties. Šādā, itkā vienkāršā procesā var notikt stipras lietas, un sieviete mājās var doties atvieglota.”

“Notikuma izdošanās, sajūtas un enerģija ir atkarīgas no dūlas. Dace Miezīte ir brīnišķīgs, ļoti īpašs cilvēks, kas man lika sajust šo brīdi kā viena dzīves posma beigas un cita sākumu,” atceras Santa.